Es sāku masturbēt, kad man bija 4 gadi. Neviens mani nemācīja, kā es to izdomāju. Es sāku skatīt pornogrāfiju, kad man bija kādi 11 gadi. Es šos ieradumus nēsāju sev līdzi jau pilngadībā. Es bieži esmu domājis, kas tieši man lika paklupt šajās atkarībās, pirms es pat zināju, kas tās ir, bet esmu atradis, ka "kāpēc es?" vai jautājums nav tik noderīgs kā “kas tagad?”.
Galu galā es nonācu līdz vietai, kur es nevarēju pavadīt dienu bez pornogrāfijas un masturbēšanas. Ārēji es šķita klusa, tomēr labi pielāgota persona, bet iekšēji jutos tukša. Man bija sieva, ar kuru es īsti nejutos saistīta. Es izvairījos no dziļām personiskām attiecībām, it kā tās būtu mēris. Es atceros, ka iekšēji jutos tik tukšs, ka nespēju iedomāties, kāpēc kāds patiešām gribētu pavadīt laiku kopā ar mani, tāpēc, protams, es viņiem darīju labvēlību (vai arī es tā domāju) izvairīties no viņiem vispār.
Es centos aizpildīt savu tukšumu ar pornogrāfiju un video spēlēm. Līdz šai dienai man patīk videospēles, taču ir skaidra atšķirība starp spēlēšanu 30 minūtes, lai atpūstos, un spēlēšanu 12 stundas pēc kārtas, kā arī bez miega, ēdienreizēm un cilvēku mijiedarbības, jo jūs mēģināt bloķēt savas jūtas.
Kad es sāku atturēties no pornogrāfijas un video spēlēm, es burtiski jutos kā nomiris. Manī burbuļoja visas jūtas, ko biju slēpusi visu mūžu, un man nebija nekādu iespēju no tām paslēpties. Daudzas no šīm sajūtām bija acīmredzami bērnišķīgas un neatbilst realitātei. Piemēram, es jutu, ka mani neviens īsti nemīl, kaut arī man ir skaidri pierādījumi, ka cilvēki to ir mēģinājuši. Realitāte bija tāda, ka es jutos nemīlēma, jo tik ilgu laiku biju atvienojusies no citiem un sevis un neticēju, ka varētu kādreiz atkal izveidot savienojumu. Es jutos dusmīga, jo Dievs / Dzīve / Visums pret mani bija bijis negodīgs. Es gribēju ticēt, ka es nejūtu visas šīs lietas un ka es varētu vienkārši aizbēgt no tām un radīt sev jaunu realitāti. Šīs stratēģijas problēma ir tā, ka visu mūžu es to darīju, bēgot no jūtām un mēģinot piespiest sevi būt un justies kaut kam citam.
Kādā brīdī dziļi tumsā un miglā es sāku aptvert šīs sajūtas, nevis noraidīt tās. Kad nāca grūtības, kad pārdzīvoju stresu, kad manai dzīvei nebija jēgas un es vienkārši gribēju, lai tas viss iet prom, es to pieņēmu. Kaut kādā veidā es ieraudzīju, ka mana dzīve nav tikai salauzta putra, no kuras man jābēg, tā ir skaistuma lieta, lai arī tā var būt nepilnīga. Kad migla pacēla lietas, kuras, manuprāt, bija šķīstošas, patiesībā padarīja mani pilnīgāku, mīlīgāku un patīkamāku.
Ik pa laikam joprojām ir migla, bet es zinu, kā tagad ar to tikt galā. Ikreiz, kad uznāk negatīva sajūta, vai tās būtu dusmas, vilšanās, depresija, trauksme vai kas cits, es to pieņemu. Es cenšos to saprast. Es sev nesaku, ka man ir slikti vai nepareizi, ka es tā jūtos. Tā vietā es cenšos saprast, kāpēc es jūtos tā, kā es to daru. Es iepazīstu sevi.
Es mēdzu iestumt savu īsto sevi stūrī un aizstāt viņu ar meliem. Es tā vietā dotu cilvēkiem viltotu, ideālistisku, pārāk perfektu, bet galu galā tukšu versiju. Dažreiz es to daru neapzināti, bet jo vairāk es iepazīstu sevi, jo vairāk es varu palīdzēt citiem sazināties ar patieso “es”.
LINK - Migla beidzas
;