Šis ir bijis diezgan ilgs ceļojums, un daudzi no jums zina, par ko es runāju. Tikai 49 dienu laikā esmu izjutis zemāko kritumu un augstāko līmeni.
Lai sāktu nelielu priekšstatu par mani. Man ir 32 gadi un P sāku skatīties ap 15 vai 16 gadu vecumu. Esmu ļoti reliģiozs un 18 gadu vecumā pārtraucu skatīties, gatavojoties misijas braucienam uz Āfriku. Trīs gadus es atturējos no P, bet laiku pa laikam joprojām M, bet neilgi pēc atgriešanās no Āfrikas es atkal paņēmu P.
Kopš mana 21. gada līdz šim, pēdējos 11 gadus es esmu cīnījies, lai pamestu. Šie trīs gadi man ļāva nogaršot, kā bija atbrīvoties no šī lāsta. Galu galā es eju 7 dienas, 10 dienas, 4 dienas, 4 stundas, pēc tam 12 dienas. Pēdējos 11 gadus tā bija cīņa pēc cīņas.
Bija arī reizes, kad es vienkārši teiktu F-it un dažus mēnešus pat nemēģināju, bet dziļi iekšā es zināju, ko tas man nodara. Es arī zināju, ka varētu pamest trīs gadus. Es joprojām esmu jaunava (pēc izvēles man ir bijušas dažas iespējas), bet es patiešām vēlējos to ietaupīt laulībai, un man arī bija viegli ar PMO.
Tātad, tagad, kad mana pieredze ir izveidota, vai vismaz īss fons, šeit ir panākumi.
Pagājušā gada beigās notika varbūt līdz šim lielākais notikums manā dzīvē. Es beidzu ar doktora grādu fizikālajā terapijā. Tas bija lielisks brīdis manā dzīvē, bet es sapratu, ka šie lielie panākumi bija bezjēdzīgi vai drīzāk jutās tukši, jo es vēroju P.
Redzi, neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi man veicās citos centienos dziļi iekšā, es zināju, ko darīju naktī, kad neviena nebija blakus, es zināju, kāds prāts man ir un cik manas domas ir bijušas. Es zināju, cik maz man bija pašpārvaldes. Un tāpat kā tas, ko es darīju, bija kaut kas bezjēdzīgs.
Tāpēc uzreiz pēc absolvēšanas es vienreiz un uz visiem laikiem nolēmu, ka nepalaidīšu garām vēl vienu savas dzīves sekundi. Tāpēc es gāju patiesi apņemoties, pilnībā uzticoties NoFap. Es pārvietoju tālruni, datoru prom no savas istabas, es teicu savai ģimenei un atradu draugu, kurš pārdzīvo to pašu, ar kuru es varētu piezvanīt un parunāties. Es sāku rakstīt žurnālā un meklēju palīdzību no baznīcas vadītāja.
Es burtiski izvilku visas pieturas. Tikko absolvējis, man vēl nebija darba, man bija jāmācās tikai uz kuģa eksāmeniem. Tāpēc es paņēmu šo laiku un veltīju visu savu enerģiju šai nodarbei. Jebkurā gadījumā notiek recidīvi, un tas bija deflācija. Es vienu reizi recidīvēju janvārī, bet kopš decembra beigšanas tas bija vienīgais recidīvs. Mani panākumi nav saistīti ar vienu lietu, tie ir nākuši, mēģinot visu. Es pat teiktu, ka tas ir atnācis ar 11 gadu mēģinājumiem.
Tātad, kas mani noved pie šodienas 49. dienas. Pagājušās nedēļas piektdienā man piedāvāja darbu lielākajā veselības aprūpes grupā manā apkārtnē, es biju pret 22 citiem cilvēkiem un dažiem daudz kvalificētākiem nekā es (draugs uzņēmumā pastāstīja man šo informāciju).
Kur es varēju iegūt šo darbu, pēc mana drauga domām, tas bija intervijas procesā. Intervētājs bija ļoti pārsteigts par manu spēju skatīties viņam acīs un smaidīt. Tad šodien bija meitene, kas tālu no manas līgas, īsta desmitniece, kura mani pērn faktiski (diezgan skarbi) noraidīja, faktiski mani lūdza. Man šķiet, ka arī randiņš izdevās
.
Tas mani noved pie mana viedokļa. Nekad nepadodies. Nekad nepadodies. Turpiniet iet, turpiniet mēģināt, un jūsu pūles absolūti novedīs pie panākumiem un būs tā vērts. Es šo procesu esmu izjutis skumji, vientuļš, izmisis un citas sliktas emocijas, bet šodien 49. dienā es jūtos vislabāk, ko esmu izjutis vairāk nekā desmit gadu laikā, un es zinu, ka arī jūs, puiši, varat justies tā.
LINK - 49. diena Veiksme
By Bandjakaka
;
